Tas bija 1972 gads, kad mani - astoņgadīgu 2. klases skolnieci mana 6. vsk. dziedāšanas skolotāja Skaidrīte Apine ieteica "Knīpu un Knauķu" vadītājai. Skolotāja Irēna Veinberga meklēja kādu aktīvu, muzikālu, uz skatuves drošu bērnu, kas varētu palīdzēt koncertos - pirmsskolas vecuma dziedātājus uzvest, nostādīt rindiņā, nodiriģēt dziesmu un pēc tam novest no skatuves.

Spilgti atceros pašu pirmo tikšanos Skolotāju namā - I. Veinberga saņēma abas manas plaukstas savējās, kaut ko pajautāja ... un tad palaida rokas vaļā. Atmiņā palicis plaukstu siltums, tāda uzticēšanās sajūta no paša pirmā brīža. Un tā - Skolotāju nams kļuva manas otrās mājas, skolotāja Veinberga - otrā mamma un "Knīpas un Knauķi" - mana pirmā pieredze mūzikas pedagoga un diriģenta jomā.

Jāsaka atklāti - skolotājas Veinbergas metodes ( sasveicināšanās, iedziedāšanās, ritmizēšana, jaunas dziesmas mācīšanas principi u.c. ) es izmantoju katru mīļu dienu, tā ir mana darba pamatbāze. Arī koncertprogrammu veidošanas principi, vizuālais, skatuviskais tēls, dažnedažādi bērnu koncertu veidošanas knifi ir no neizsmeļamās "Knīpu un Knauķu" laiku pieredzes.

"Lielajai" skolotājai blakus bija koncertmeistare Silvija Ērgle - neizsīkstošs enerģijas un labu padomu avots. Silviju atceros vienmēr smaidīgu, ātru un - visu cieņu - otrajā plānā stāvošu. Silvija neiejaucās, viņa mācēja tā taktiski ieteikt, kā būtu labāk, kā vēl efektīvāk panākt vēlamo rezultātu. Arī fotogrāfijās var redzēt sk. Veinbergu, un pussolīti aiz viņas, gandrīz blakus Silviju.

Aktīvā koncertdzīve mūs visus radināja pie kārtības un disciplīnas. Vēl joprojām zinu no galvas sk. Veinbergas slaveno teicienu:" Tiks piedots tev, ja nevarēji, bet mūžam ne, ja negribēji! ".

Cik daudz piedzīvojumu un emociju! Koncerti ar komponistiem – Z. Lorencu, S. Silavu, J. Porieti u.c., ieraksti TV un Radio (dzīvajā!), filmēšanās R. Stiebras filmiņās, braucieni uz ārzemēm un Krieviju, koncerti pa visu Latviju... Piedalījāmies arī operā - B. Britena " Spēlēsim operu "Mazais skursteņslauķis!" " – pa visam cita pieredze un spēles kritēriji. Nu kā lai izsaka pāris teikumos dzīvi 15 gadu garumā?!

Tas bija un ir fantastisks piedzīvojums, ceļojums pa bezgalīgo Mūzikas zemi. „Vai tu zini, kurp tu dodies, manu mazo Sienāzīti?” – tā mēs dziedājām daudzos, daudzos koncertos un ceļojam vēl joprojām. Arī es.

Ligindra Veide (toreiz - Svenķe)
Rīga – Jēkabpils