Kaivas atmiņu stāsts par Silviju Ērgli un darbību studijā „Knīpas un Knauķi”.

Silvijas Ērgles un Irēnes Veinbergas sadarbība aizsākās vēl pirms studijas „Knīpas un Knauķi”, dibināšanas, kad abas strādāja ar 5. Poligrāfijas Arodskolas meiteņu ansambli. Šķiet, likumsakarīgi, ka „Knīpas un Knauķi” bija Izglītības un augstskolas darbinieku kultūras nama , saukta par skolotāju namu, vokālais ansamblis. Sākumā, kad „Knīpas un knauķi” vel bija tikai mazs bariņš, Irēne bija studijas vadītāja, Silvija koncertmeistare. Taču palēnām studijā nāca un nāca jaunie dziedāt gribētāji. Dziedātāji bija dažādu vecumu un ar dažādām vokālām dotībām. Lai gan Irēna vienmēr bija „lielā” skolotāja, svarīgus lēmums abas skolotājas apsprieda un pieņēma kopīgi. Tā tika izveidota lielo meiteņu grupa „Urdaviņa”, skolēni kļuva „Pīlēni”, mazie „Zirnīši” bija grupiņa, kas vēl tikai mācījās noturēt balstiņu, un galvenais sastāvs bija „Knīpas un Knauķi”. Tā kā grupu nu jau bija daudz, arī darba ar tām vairāk. Silvija strādāja ar mazajiem „zirnīšiem”, ar bērniem, kuriem bija jāapgūst kāds solo un ,protams, ar pamatsastāvu. Skolotāja Veinberga bija jauka, labsirdīga un, neapšaubāmi, stingra skolotāja. Ja kāds mazais nevarēja samierināties, ka mammai jāpaliek aiz durvīm, par ko mazam sasāpējās sirsniņa, tad viņš mierinājumu varēja gūt, pasēžot blakus skolotājai Silvijai pie klavierēm.

Tā kā abas skolotājas strādāja radoši un ar lielu mīlestību un atdevi, tad neiztrūka arī panākumi! „Knīpas un Knauķi” vairakkārt uzstājās Maskavā uz Lielā teātra skatuves, uzņēma raidījumus Ostankinas televīzijā, ar panākumiem piedalījās dažādos konkursos, tika uzņemta režisores Rozes Stiebras koncertfilma ar J.Osmaņa vārdiem un Z. Lorenca mūziku „Knīpas un knauķi”, ierakstītas vēl vairākas muzikālas telefilmas, bijušas lomas gan operā, gan nacionālajā teātrī, gan kino filmā „Vajadzīga soliste”, ierakstītas vairākas plates. Uzskaitījumu vēl varētu turpināt, taču tas viss ir sasniegts tikai pateicoties abām skolotājām.

Skolotājai Veinbergai bija interesanta pieeja, kā koncertos pašai nestāvēt skatuves priekšā un nenorādīt, kas kurā brīdī darāms, jo kā zināms, koncertos valda zināms satraukums, un mazajiem dziedātājiem rodas mulsums, kaut kas samisējas vai aizmirstas. Tad uz skatuves „diriģents” bija kāds, kas visu jau bija apguvis un to rādīja pārējiem. Pirmais „diriģents” bija Ligindra, kad viņa jau bija izaugusi no „knīpu” vecuma, par „diriģentu „ kļuvu es. Tas bija atbildīgs pienākums – stāties skatītāju un kolektīva priekšā kā diriģentam uz kura pleciem gulstas gluda koncerta norise. Nedrīkstēja aizmirst, nedrīkstēja kļūdīties. Taču droši varu apgalvot – man tas radīja prieku un nešķita nemaz pa grūtu, jo kad kļuvu par diriģentu man bija mazliet vairāk par 7 gadiem. Kad manas peļastes jau bija nomainījušas tīņu frizūru, Knīpām talkā nāca un manus pienākumus pārņēma Sabīne. Es darbu studijā turpināju kā skolotāju palīgs – mācīju bērniem tekstus, kustības. Pateicoties „Knīpām un Knauķiem” es pilnīgi droši varu apgalvot – man bija ļoti jauka un laimīga bērnība!